aDāv.dz.90,15.
b5Moz.33,2. Dāv.dz.8,2. 72,19. Jer.49,7.
cDāv.dz.18,12. 50,2.
dJoēl.2,3.
eJes.2,14. 34,11. 41,15. Jer.51,25.
fSoģ.7,13.
gDāv.dz.114,3.5.
h2Moz.32,13. Dāv.dz.7,13. 114,8.
iDāv.dz.77,17. 114,4.6.
jJoz.10,13. Dāv.dz.18,15.
kMih.4,13.
lDāv.dz.89,36. 110,6. Jer.51,58.
mDāv.dz.10,9.
nDāv.dz.31,10. Sak.14,30. Dan.12,1.
oJoēl.1,10.
pJes.61,10. Lūk.1,47.
qDāv.dz.4,1. 18,34. (Jes.40,29.)

Habakkuk 3

Lūgšana par Dieva žēlastību.

1Pravieša Habakuka lūgšana, pēc augstas dziesmas dziedama: Kungs, kad es dzirdēju Tavu slavu, tad es izbijos. 2Kungs, tas ir Tavs darbs, izdari to gadiem ritot, gadiem ritot dari to zināmu. Dusmībā piemini žēlastību. a 3Dievs nāk no Tēmana un tas Svētais no Pārana kalniem. (Sela.). Viņa augstība apklāj debesis, un zeme ir pilna Viņa slavas. b 4Un spožums atspīd kā (saules) gaisma un stari Viņam abējās pusēs, un tur Viņa spēcība slēpjās. c 5Viņa priekšā iet mēris, un sērga uz viņa pēdām. d 6Viņš stāv un satrīcina zemi, Viņš skatās un biedina tautas, mūžīgie kalni šķīst, vecu vecie pakalni grimst; Viņš staigā mūžības ceļus. e 7Es redzēju Moru ļaužu teltis postā un Midijaniešu dzīvokļus drebam. f 8Vai Tu par upēm esi apskaities, ak Kungs, vai Tev dusmas par ūdeņiem, vai Tev bardzība par jūru, ka Tu brauci ar Saviem zirgiem uz Saviem glābšanas ratiem? g 9Tavs stops izvilkts spīd, rīkste, vārdos zvērēta (Sela.). Zemi Tu skaldi upēs. h 10Kalni Tevi ierauga, un tiem paliek bail, ūdens plūdi plūst, dziļums kauc, un augsti paceļ savas rokas. i 11Saule un mēness paliek stāvot savā mājoklī, Tavām bultām šaujoties un spīdot, Taviem šķēpiem spīdot un zibot. j 12Dusmībā Tu samini zemi, bardzībā Tu sadragā tautas. k 13Tu izej, glābt Savus ļaudis, glābt Savu svaidīto, Tu satrieci bezdievīgā nama galvu, atsegdams pamatu līdz pat kaklam. (Sela.) l 14Ar viņa paša šķēpiem Tu satrieci viņa karavīru galvu, kas kā vētra nāk, mani izkaisīt, kam prieks, nabagu aprīt slepenībā. m 15Tu jāji ar saviem zirgiem pa jūru, pa varenu ūdeņu plūdiem. 16Kad es to dzirdēju, tad manas iekšas trīcēja, no tās balss drebēja manas lūpas; puveši nāk manos kaulos, es trīcu savā vietā, ka man klusu jāgaida tā bēdu diena, kad celsies pret tiem ļaudīm, kas tos spaidīs. n 17Ja vīģes koks nezaļos, un augļu nebūs vīna kokam; eļļas koka augums nepiepilda cerības, un tīrumi nenes barību, avis izzudušas no ganībām un lopa nav laidaros. o 18Bet tomēr es priecāšos iekš Tā Kunga, es līksmošos iekš Dieva, sava Pestītāja. p 19Tas Kungs Dievs ir mans stiprums, viņš dara man kājas kā stirnām un mani vedīs pa maniem kalniem. - Dziedātāju vadonim uz manām koklēm. q
Copyright information for LvGluck8